PĀRVĒRTĪBA
Reiz aukstā un lietainā vakarā Dārznieka būdā ienāca kāds jauns vīrs, kuram parasti galva bija pilna brīnišķīgu ideju un kurš bieži vaicāja dārzniekam pēc padoma.
Dārznieks šķiet, šo apciemojumu jau bija gaidījis un pamāja jaunajam vīram, tikko atvēris durvis. Viņš palīdzēja vīram novilkt salijušo mēteli un aicināja viņu apsēsties pie iekurtās uguns.
Mazliet apsildījis rokas, jaunais vīrietis ievaicājās:
"Labais draugs, es savā sirdī jūtu dziļu nemieru. Kopš zēnības gadus esmu atstājis aiz muguras un sācis domāt kā pieaudzis vīrs, esmu vērojis pasauli sev apkārt, esmu cilvēkos un dabā atklājis daudz laba un brīnišķīga. Tomēr katru reizi esmu atklājis arī citas lietas, kas plosa manu dvēseli un liek noskumt. Es vēroju pasaules netaisnību un laipnības trūkumu, esmu redzējis bezcerību nabadzīgo un slimo acīs, esmu redzējis, kā cilvēku sirdis sagrābj alkatības ķetnas un kā naida migla aptumšo veselo saprātu un taisnības izjūtu brāļu vidū. Katru reizi, ka to redzu, man apjukusī sirds raud un dvēsele sauc uz debesīm, meklējot atbildi, kāpēs pasaulē ir tik daudz nelaimju. Es gribētu mainīt šo pasauli. lai ikviens varētu dzīvot priekā un saticībā. Bet ko gan viens cilvēks var iesākt pret tik daudz bēdu un posta?"
Paslēpis seju rokās, jaunais vīrietis apklusa.
"Tu vari mainīt pasauli," klusi sacīja Dārznieks.
"Kā gan viens cilvēks var mainīt pasauli?"
"Mainot pats sevi," skanēja Dārznieka atbilde.
"Es nesaprotu. Ja mainās tikai viens cilvēks, kā gan visa cilvēce var mainīties?"
"Katrs cilvēks ir arī visa cilvēce, savu tēlu raidot kvēlojošos kosmosa dziļumos," sacīja Dārznieks, lūkodamies ugunī. "Kad cilvēks ienirst Gaismas okeānā, visus cilvēkus skar viņa labestības mirdzums."
"Es tomēr nesaprotu," jauneklis, joprojām apmulsis, sacīja.
"Tev tas nav jāsaprot. Putni nepārzina lidošanas likumsakarības, tomēr tie lido. Tāpat kā putniem šķiet dabiski lidot, arī cilvēkiem ir dabiski sniegt Mīlestību."
Izskanot Dārznieka pēdējiem vārdiem, spalgi iesprakšķējās uguns, un kādu brīdi abi vīrieši klusēja, kamīnā dejojošo liesmu apburti.
Jauneklis paskatījās uz Dārznieku un it kā šaubīdamies novērsa skatienu, pievērsdamies kamīna liesmai. Tad viņš atkal uzlūkoja Dārznieku un beidzot izlēma pajautāt:
"Un kas man jādara, lai mainītu sevi?"
"Nemēģini," Dārznieks smaidot atbildēja.
Jaunekļa sejai pārskrēja izbrīns, un viņš nespēja bilst ne vārda.
"Ja tu nemēģināsi, tad nesasniegsi," Dārznieks turpināja. "Tev jāvēlas pārvērtība sevī un jābūt atvērtam, lai tā varētu notikt. Bet ja tu to mēģināsi izraisīt, tavā sirdī norisināsies konflikts, un tas tevi sāpinās un atstās ievainotu. Vienkārši atver sirdi un ļauj pārvērtībai notikt, kad Dzīvei tas šķitīs piemērots brīdis."
Putnam neviens neierāda, kā lidot. Un neviens nemāca zivi, kā peldēt. Ir pavisam skaidrs- kādu dienu tie metas ūdenī un pretim vējam, un viņu iedzimtā daba paveic savu.
Mīlēt ir ierakstīts cilvēka dabā, un tā ir tik liela mīlestība kā okeāns, mīlestības, kas apklāj visu. Cilvēkam tikai ar atvērtu sirdi jāmetas pretim Dzīves paisumam, un viņa paša daba paveiks pārējo.
Tāda mīlestība paveiks pārvērtības dvēselē, un līdz ar to nāks arī pasaules pārvērtība."
Un, iegrimis domās, Dārznieks klusā balsī piebilda:
"Kad cilvēks atrod Mīlestību, Visums nodreb šī diženuma priekšā."
@ Dārznieks. Dzīves skolotāja atziņas
Reiz aukstā un lietainā vakarā Dārznieka būdā ienāca kāds jauns vīrs, kuram parasti galva bija pilna brīnišķīgu ideju un kurš bieži vaicāja dārzniekam pēc padoma.
Dārznieks šķiet, šo apciemojumu jau bija gaidījis un pamāja jaunajam vīram, tikko atvēris durvis. Viņš palīdzēja vīram novilkt salijušo mēteli un aicināja viņu apsēsties pie iekurtās uguns.
Mazliet apsildījis rokas, jaunais vīrietis ievaicājās:
"Labais draugs, es savā sirdī jūtu dziļu nemieru. Kopš zēnības gadus esmu atstājis aiz muguras un sācis domāt kā pieaudzis vīrs, esmu vērojis pasauli sev apkārt, esmu cilvēkos un dabā atklājis daudz laba un brīnišķīga. Tomēr katru reizi esmu atklājis arī citas lietas, kas plosa manu dvēseli un liek noskumt. Es vēroju pasaules netaisnību un laipnības trūkumu, esmu redzējis bezcerību nabadzīgo un slimo acīs, esmu redzējis, kā cilvēku sirdis sagrābj alkatības ķetnas un kā naida migla aptumšo veselo saprātu un taisnības izjūtu brāļu vidū. Katru reizi, ka to redzu, man apjukusī sirds raud un dvēsele sauc uz debesīm, meklējot atbildi, kāpēs pasaulē ir tik daudz nelaimju. Es gribētu mainīt šo pasauli. lai ikviens varētu dzīvot priekā un saticībā. Bet ko gan viens cilvēks var iesākt pret tik daudz bēdu un posta?"
Paslēpis seju rokās, jaunais vīrietis apklusa.
"Tu vari mainīt pasauli," klusi sacīja Dārznieks.
"Kā gan viens cilvēks var mainīt pasauli?"
"Mainot pats sevi," skanēja Dārznieka atbilde.
"Es nesaprotu. Ja mainās tikai viens cilvēks, kā gan visa cilvēce var mainīties?"
"Katrs cilvēks ir arī visa cilvēce, savu tēlu raidot kvēlojošos kosmosa dziļumos," sacīja Dārznieks, lūkodamies ugunī. "Kad cilvēks ienirst Gaismas okeānā, visus cilvēkus skar viņa labestības mirdzums."
"Es tomēr nesaprotu," jauneklis, joprojām apmulsis, sacīja.
"Tev tas nav jāsaprot. Putni nepārzina lidošanas likumsakarības, tomēr tie lido. Tāpat kā putniem šķiet dabiski lidot, arī cilvēkiem ir dabiski sniegt Mīlestību."
Izskanot Dārznieka pēdējiem vārdiem, spalgi iesprakšķējās uguns, un kādu brīdi abi vīrieši klusēja, kamīnā dejojošo liesmu apburti.
Jauneklis paskatījās uz Dārznieku un it kā šaubīdamies novērsa skatienu, pievērsdamies kamīna liesmai. Tad viņš atkal uzlūkoja Dārznieku un beidzot izlēma pajautāt:
"Un kas man jādara, lai mainītu sevi?"
"Nemēģini," Dārznieks smaidot atbildēja.
Jaunekļa sejai pārskrēja izbrīns, un viņš nespēja bilst ne vārda.
"Ja tu nemēģināsi, tad nesasniegsi," Dārznieks turpināja. "Tev jāvēlas pārvērtība sevī un jābūt atvērtam, lai tā varētu notikt. Bet ja tu to mēģināsi izraisīt, tavā sirdī norisināsies konflikts, un tas tevi sāpinās un atstās ievainotu. Vienkārši atver sirdi un ļauj pārvērtībai notikt, kad Dzīvei tas šķitīs piemērots brīdis."
Putnam neviens neierāda, kā lidot. Un neviens nemāca zivi, kā peldēt. Ir pavisam skaidrs- kādu dienu tie metas ūdenī un pretim vējam, un viņu iedzimtā daba paveic savu.
Mīlēt ir ierakstīts cilvēka dabā, un tā ir tik liela mīlestība kā okeāns, mīlestības, kas apklāj visu. Cilvēkam tikai ar atvērtu sirdi jāmetas pretim Dzīves paisumam, un viņa paša daba paveiks pārējo.
Tāda mīlestība paveiks pārvērtības dvēselē, un līdz ar to nāks arī pasaules pārvērtība."
Un, iegrimis domās, Dārznieks klusā balsī piebilda:
"Kad cilvēks atrod Mīlestību, Visums nodreb šī diženuma priekšā."
@ Dārznieks. Dzīves skolotāja atziņas
Skatīt mazāk
